Pie Sāmiem
2006-07-26
30. maijā Jānis un Andis ar saviem KTM motocikliem dosies pārbraucienā uz Kolas pussalu. Šis ceļojums ir uzskatāms par ģenerālmēģinājumu gan tehnikai, gan pašiem braucējiem pirms augustā gaidāmās ekspedīcijas.
„Kas par cilvēkiem un kas par Ziemeļiem! Vasaras vidū sniegs snieg tieši uz ziedošām magonēm, bet tās tikai nopurinās un zied tālāk. Ronis dejo jūras ūdeņos blakus laivai, un var tam ieskatīties tieši spožajās un naivajās acīs. Savvaļas brieži skrien caur tundru, un viņu ragi uzliesmo saules staros kā drēbju uzkaramie kādā pilī. Vai tieši otrādi – sals. Nospļaujies, un siekalas sasalst lidojumā. Bet cilvēki šeit vienalga dzīvo, ceļ mājas, zvejo, mācās neklātienē, dāvina viens otram dāvanas, lido ar helikopteri apciemot slimniekus un pat pastaigājas ar zīdaiņiem, un šie zīdaiņi arī smejas savos ratos tādā salā.” (Zoja Žuravļova „Kūlenis pāri galvai” )
Lai kā katram no mums gribētos kļūt par laisku dienvidu cilvēku un kaut mazliet sasildīties saulītē, reti kurš var pretoties Ziemeļu skarbā skaistuma valdzinājumam. Ilgu laiku saimniekojis ledājs šīs zemes ir atstājis tikai 10 000 gadu atpakaļ, kas mūsu planētai ir acumirklis. Pulējot Baltijas kristālisko vairogu, tas veidojis ceļu sev, un, kā zinādams, tīkamas formas cilvēka acij - tektoniskās ieplakas, kurās veidojas tūkstošiem zilu ezeru; lūzumus un plaisas, kurās skaļi iegāžas straujās kalnu upītes; aizas, kurās nokāpj līkas tundras eglītes.
Kolas pussalas Rietumu un Austrumu daļas savā starpā spēcīgi atšķiras – Rietumu daļa un pussalas centrs ir klāti ar kalnu masīviem, to starpā ir pazīstamie Hibīnu kalni ar augstāko virsotni Judičvumčorru, un to mazākais brālis Lovezera tundru kalni ar Angvundasčorru. Hibīnu kalni pēc savas formas atgādina milzīgu pakavu. Klintis, kas savulaik ļāva ledājam sevi grauzt līdz tas nokusa, rezultātā iedzīvojās milzīgajās apaļajās ieplakās cirkos, kas cauru gadu ir pildīti ar sniegu, un plakanajās virsotnēs. Pussalas Austrumu daļa ir klāta ar sīkkrūmu tundru un mežatundru, bet Dienvidaustrumos – ar taigu. No maija sākuma saules stari šeit vairs nepazūd aiz horizonta, bet pundurbērzi un kārkli atplaukst pēc polārās nakts vēl no sniega neatbrīvojušies.
Ziemeļu daļa ir vēl gleznaināka – tā ir klāta ar fjordiem - šaurām garām ielejām ar stāvām kraujām, kur spoguļojās gludie ūdeņi; pret Ziemeļpolu vērstās aukstās upes no virsotnēm traucās Barenca jūrā. Citas stūrgalvīgas klintis, kas nolieca savas pieres tieši pret ledāju, tika tā ķemmētas un noapaļotas. Tagad tās, lēzenas no vienas puses un stāvas un apaļas no otrās, nēsā „aunapieru” nosaukumu.
Kolas pussalu sauc par Krievu Lāpzemi. To ieņem Krievijas Federācijas Murmanskas apgabals, kas ir Krievijas sastāvā kopš 1486. gada, bet vēsturiski tā ir sāmu zeme, līdz ar to nosaukumi šeit parādās divās valodās – krievu un sāmu. Pamatiedzīvotāju, to pašu, kas saimnieko arī Somijas Lāpzemē, to pašu, kurus pasakā „Sniega Karaliene” sastop Gerda, valoda stāv savrup no visām valodu grupām, tā nav tuva pat somugru grupai. Arī lielākās pilsētas ir radušās vai nu veco sāmu mītņu vietās, vai nu jau padomju laikā. Tās viegli var atšķirt pēc nosaukumiem; salīdziniet tikai - Umba, Umptek, Kandalakša, Kola, Lujavrjurta, Varzuga un - Apatīti, Kirovska, Mončegorska, Oļeņegorska... Reģiona lielākā pilsēta ir krievu cara Nikolaja Romanova dibinātā Murmanska, bet sāmi vēl joprojām apdzīvo atsevišķās pussalas teritorijas, to skaits ap 1200 cilvēkiem.
Toties, dabas veidojumi praktiski visi šeit nēsā sāmu nosaukumus ar neizrunājami trollisku skanējumu - Judičvumčorrs, Vudjevrs, Imandra un, īpasī jau, Vilgiskoddeoaivinjarvi ezers, kas tulkojumā nozīmē „ezers pie Vilka kalna”. Ezers ir slavens ar to, ka šeit atrodas arī dziļākais pasaulē eksperimentālais urbums – 12 km dziļš, kas tika veidots bez ieguves nolūkiem, tikai ar zinātniskiem iežu izpētes mērķiem. Ar urbumu atvērto iežu vecums sasniedz trīs miljardus gadu, un to sastāvs gandrīz pilnībā sakrīt ar grunts sastāvu, kas iegūta uz Mēness virsas.
Nelokamo ziemeļnieku cīņas ar dabu pēdas ir sastopamas viscaur šķietami neskartai tundrai vispārsteidzošākajās vietās un veidos. Klints zīmējumi – šamāņu vēstījumi Umbas vientuļā klinšainajā salā. Piekārtie tilti pāri mežonīgām kalnu upēm. Cilvēka veidotās garu mītnes vaviloni - labirinti, sastādīti no akmeņiem 12-15 metrus diametrā, kas vēl 2 tūkstošus gadu p.m.ē. svētīja senos iezemiešus zvejniecībai. Seidi - akmens kraujas, kas pēc izskata atgādina cilvēka figūru, un iemieso gan ļaunos, gan labestīgos garus. Gūrijas, kas ir līdzīgas pēc izskata, bet kalpoja seno krievu jūras ceļotāju jau praktiskākiem nolūkiem – tās ir navigācijas zīmes. Katrs cilvēka veidojums šeit izskatās kā apliecinājums, kas izraisa sajūsmu par šiem drosminiekiem, kas mēģina sadzīvot ar skarbo ainavu, pielabināties tai un, vēl vairāk, kļūt par vienu veselu ar to.