Dienasgrāmata

2006-07-27

Piezīmes no ceļojuma uz Kolas pussalu

30. maijs / Rīga

Pēdējo ātro rīta uzdevumu un kravāšanās rezultātā mēs izbraucām no Jankas mājām tikai 12:25. Visa ilgā kravāšanās tomēr ir bijusi tā vērta, jo uz kastēm un motocikliem ir palicis pārsteidzoši daudz brīvas vietas. Tas priecē. Laiks ārā ir mākoņains, temperatūra +15°C, bet, lietus tērpu uzvilcis, es secinu, ka nekad vēl neesmu juties uz moča tik omulīgi. Ar laikapstākļiem mums veicas līdz pat pašai Pleskavai, jo lietus nolīst vai nu īsi pirms, vai pēc mums. Ceļā mēs iepazīstamies ar kādu vietējo Binladenu, kura bizness ir pārcelt alkoholu pāri robežai. Krievijā benzīns ir uz pusi lētāks nekā Latvijā - 1 litrs maksā 17 rubļus (kas ir 30 santīmi), un tādēļ igauņu „benzovozu”, kā tos sauc pret igauņiem naidīgi noskaņotās krievu muitas darbinieces, bizness plaukst - benzīns tiek vadāts turpu-šurpu pāri robežai mašīnas bākās. Aiz Pleskavas atrodam nakšņošanai vietu pie upītes, kas ar saviem lielajiem akmeņiem un mazajām krācītēm stipri atgādina Ventu. Diena ir pagājusi bez īpašiem atgadījumiem.

Šodien nobraukti 320 km.

31. maijs / Porhova - Oloņec ( Karēlija)

Rīts mūs iepriecina, jo laiks ir kā pēc pasūtījuma, neskatoties uz to, ka naktī (maija beigās!) bija salna. Šodien turpinām virzīties uz Karēlijas pusi, un par dienas galamērķi izvēlāmies pilsētiņu Oloņec – vienu no Karēlijas senākajām apdzīvotām vietām netālu no Ladogas ezera. Saka, ka šeit atrastās cilvēka pēdas datējamas ar 3.-2. gadsimtu pirms mūsu ēras. Ceļš vijas caur mazām sādžām, pa sliktiem, bedrainiem ceļiem, bet mūsu KTM tie ir kā saldais ēdiens. Braucot garām zivju tirgum šosejas malā, filmējam skatus, tur arī apstājamies paēst. Pēc sātīgām pusdienām „restorānā”, ja tādu ēstuvi varētu saukt par restorānu, mums tā uznāk miegs, ka piebraucam pie upītes nosnausties vismaz divdesmit minūtes, bet piebraukšana izvēršas Enduro cienīga, jo močus piekrastes dūnās un dubļos knapi var savaldīt. Īsi pirms Oloņec notiek mūsu pirmā tikšanās ar krievu miliciju, kas draud atņemt tiesības uz četriem mēnešiem - ātrums pārsniegts par 70 km. Tomēr beigās vienojamies par 1000 rubļiem. Oloņec izrādas arī drīzāk sādža nekā pilsēta. Šeit mēs atrodam viesnīcu „Olonija”, kur paliksim pa nakti. Tā uzdzen nostaļģiju pēc padomju laikiem – šķiet, ka viesnīca kā tika uzbūvēta 50-jos gados, tā arī šeit nekad nav mainījies. Vakarā izejam apgaitā pie upes un gatavojam scenāriju rītdienas filmai.

Šodien nobraukti 590 km.

1. jūnijs / Oloņec – Medvežjegorska

No rīta visi mūsu plāni izrādās sabojāti, jo lietus gāž kā no spaiņiem. Toties kas par pārsteigumu mums ir, kad no rīta pie viesnīcas blakus mūsu močiem ieraugām divus BMW motociklus ar Latvijas numuriem! Ēdam brokastis par taloniem un domājam ko darīt tālāk. Tad satiekam BMW īpašniekus, kas izrādās, ir ceļā caur Karēliju no Rīgas uz Nordkapu Norvēģijā. Ātri atrodam kopīgu valodu, salīdzinām KTM un BMW motociklus un vienojamies uz Petrozavodsku braukt kopā. Laiks pat netaisās uzlaboties - ārā +10˚ un gāž lietus. Mūsu ceļabiedri brauc mums pa priekšu, turklāt diezgan ātri un ekstrēmi. Mums ar Jāni gan dažu brīdi uz slapjā asfalta izslīd pakaļas, jo mūsu riepas nav domātas šādiem laika apstākļiem uz laba asfalta. Petrozavodskā filmējam pie koka, kuram vietējie iedzīvotāji un ceļotāji uztic savas vēlēšanās. Mēs arī iečukstam kaut ko no visas ekspedīcijas vārda – lai decembrī mēs veiksmīgi nonāktu Melburnā. Apskatam arī Kirova pieminekļi un Pētera I, ar kura nopelniem šai pilsētai tika piešķirts vārds un pilsētas statuss, monumentu. Kuģu stacijā satiekam mūsdienu Baltās jūras pirātus - karēļu kontrabandistus un zelta meklētājus. Tie mūs uzjautrina ar saviem stāstiem. Mūsu ceļabiedri paliek pilsētā, bet mēs braucam tālāk, uz Medvežjegorsku. Lai mums nav garlaicīgi, pa ceļam jau līst ne tikai lietus, bet arī sākas krusa, kājas un rokas pilnībā izmirkst, turklāt, abiem močiem parādās detonācijas simptomi. Šajā vakarā uzrodas arī kempinga darbinieks Sergejs, kas ir vietējais baikeris un ir milzīgā sajūsmā no mūsu močiem – dabūjis tos visādi izpētīt, viņš izskatās pārlaimīgs un piedāvā braukt makšķerēt uz Oņegas ezera, bet mēs esam pārāk noguruši, tāpēc atliekam zivju braucienu uz citu dienu. Nakšņojam motelī pie Oņegas ezera un žāvējam drēbes. Līdz polārajam lokam ir palikuši tikai 400 km.

Šodien nobraukti 320 km.

2. jūnijs / Medvežegorska - Kandalakša

Aizdomas apstiprinās. Sliktās degvielas dēļ detonē dzinējs un mums ir jāpārstāda aizdedze. Kopā ar ciklonu un tā slikto laiku dodamies tālāk uz ziemeļiem. Komplektā ar lietu, pūš arī ass, brāzmains vējš, kurš moci svaida uz visām pusēm. Šodien zābakus esmu aptinis ar celofāna maisiem, un tas palīdz, tomēr pēc nobrauktiem 250 km, esam pārsaluši un izmirkuši, bet tik un tā pilni apņēmības tikt šodien līdz Kandalakšai. Esam atraduši KTM optimālo ātrumu, kas ir aptuveni 110–120 km stundā. Pēc 4000 parādās vibrācija. Apkārtne nemanot pārtapusi par jau īstu Karēlijas ainavu - mazi kropli bērziņi, purvainas pļavas un ik pa brīdim straujas upeles ar neparastiem nosaukumiem, piemēram, Ļetņaja. Lietus mazinās, toties vējš pieņemas spēkā. Pie Louhas iebraucot benzīntankā, kurā nav ne elektrības un līdz ar to arī degvielas, toties ir visai dīvainas ar roku zīmētās ceļazīmes, par nepareizu iebraukšanas manevra veikšanu, karēļu milicija aiztur dokumentus. Jānis jau palieks nikns, taču izrādās, ka mūsu uzlīmes ir vērtīgākas par naudu, un mums atļauj turpināt ceļu.

Šķērsojam polāro loku, kurš atzīmēts ar obelisku, kas nesaprotamā kārtā ir izrotāts ar neskaitāmu lupatu gabaliņiem apkārtējos krūmos. Kā vēlāk uzzināsim, šī parādība nāk no tundras tautu, tai skaitā karēļu pagānu reliģijas, kur katram kokam, kas šeit ir reti sastopami, tiek piedēvēta dvēsele. Tagad, upurēšanas rituālam regresējot, šīs lentītes, uzsietas uz koku un krūmu zariem, nozīmē kāda kaislīgo vēlēšanos un lūgšanu par to. Tātad kaut kas kopīgs ar mongoļu oblu, kur, pielūdzot ceļu dievu braucēji un gājēji iemet pa akmentiņam kopējā lūgšanas kaudzē un uzsien drānas gabaliņu uz koka. Pirms Kandalakšas mēs atrodam vientulīgu kempingu, kurā sameklējam mājiņu un pirti. Laiks skaidrojas, vēja nav, + 7°C. Divos naktī gaišs kā dienā - var kaut grāmatu lasīt. Kempinga uzraudze Naģežda stāsta par karēļiem un dzīvi. Vakars ir fantastisks.

Šodien nobraukti 600 km.

3. jūnijs / Kandalakša - Umba – Munas upes krasts

Pamostamies vēlu, pulkstenis jau ir deviņi. Ārā apmācies, tomēr lietus nelīst un laiks ir silts. Kandalakšas centrā, kā mirāža parādās „Statoil”, kur nopērkam otru benzīna kannu, un no šejienes beidzot iebraucam jau īstajā Kolas pussalā. Ceļš uz Umbu vijas pāri kalnu pārejām un gar Baltās jūras krastu – skaisti nu bez gala. Filmējam. Umbā, mazā noplukušā ziemeļu sādžā Umbas upes krastā ierodamies ap divpadsmitiem. Šis arī ir viens no senākajiem pussalas ciemiem, kur vietām ir saglabājušies pat kokā izbūvēti ceļi, kas diez vai izturētu kādas mašīnas svaru. Šeit mēs salejam degvielu un dodamies pa meža ceļu Kirovskas virzienā. Visi cilvēki, ar kuriem runājam, saka, ka ceļš ir neizbraucams. Tomēr, iespējams tieši šo atrunu dēļ, nolemjam doties pa to un jau pēc pirmajiem 40 km saprotam, ka tā dēļ bija vērts traukties 2000 km. Īsāk sakot, īsta Enduro paradīze! Ceļš ir bedrains, smilšains, dubļains, ar neskaitāmiem strautiem, kuriem, lai tiktu pāri, jāliek lietā visas iemaņas. Tā ir lieliska iespēja iepazīt moci visīstākā bezceļa apstākļos. Braucot Jankam aizmugurē, pilnīgi prieks skatīties kā viņš pārvalda moci. Apmēram pēc 60 kilometriem uzduramies vienāda nosaukuma lielam pamestam ciemam Munas ezera krastā. „Muna” somugru toponīmu terminoloģijā nozīmē „ola”.

Skati ir absolūti sirreāli – spoguļojošs ezera ūdens, kurā atspīd gaiši pelēki mākoņi; debesis kā ar otu sašvīkātas – zilas, melnas, pelēkas, baltas; fonā kalni ar sniegotām virsotnēm; bet pats galvenais – kāds pussimt koka būdu, izvietotu uz pakalna, pašā ezera krastā, tukšas, ar akliem logiem – tā pilnīgi liekas, ka tur mājo slavenie ziemeļu gari. Nez no kurienes iznirst arī viens iedzīvotājs un, raustoties paģiru lēkmēs, apstāsta mums ceļu uz Kirovsku. Pēc viņa vārdiem mēs aizbrauksim bez problēmām. Tomēr, laikam viņš pēdējo gadu laikā spoku ciemu nav atstājis, jo jau pēc 10 km arī sastopamies ar to par ko mūs brīdināja iepriekš satiktie cilvēki – tilts pār Munas upi ir izjucis. Straume liela un pār braslu doties pāri būtu pārāk riskanti. Nolemjam izveidot laipu no baļķiem, un, lai arī no malas pasākums izskatās gana ekstrēms, mums tas izdodas. Sajūtas neaprakstāmas! Jūtamies tik iztukšoti un tai pat laikā tik piepildīti un laimīgi, ka spēka braukt tālāk vairs nav un nolemjam nakšņot turpat otrā upes krastā, pie izjukušā tilta. Upe izskatās pilna zivīm, tomēr tas nebūt tā nav – makšķerējam cerībā uz vakariņām, bet tā arī nekas nepieķeras. Vēl saka, ka šī upe ir bagāta ar pērlēm un lašiem. Tomēr, ne no pērlēm, ne no lašiem un ne arī no vakariņām nav ne smakas, bet nevar jau arī visu gribēt reizē. Absolūti fantastiska diena!

Šodien nobraukti 200 km.

4. jūnijs / Munas upes krasts - Kirovska – Apatīti – Kandalakša

Naktī teltī bija silts, bet ārā ļoti gaišs, ka Jānis pat centās iebāzt galvu guļammaisā, lai atrastu gulēšanai nepieciešamo tumsu. Apkārt mežs, tundra un ne miņas no dzīvās dvēseles. Paēdam brokastis Munas upes krastā un pulksten astoņos jau dodamies ceļā. Pēc pāris kilometriem secinām, ka vakardienas braukšana bija tāda iesildīšanās vien. Brīžiem pieķeru sevi pie domas, ka labi būtu padomājis vai braukt šo maršrutu, ja vien būtu zinājis kas mūs sagaida. Pārplūdušas upes, akmeņi, dubļi, bet tai pat laikā fantastiski dabas skati. Krītu ne tikai es, bet arī Jānis. Paldies Dievam, esmu uzlicis papildus kasti un uzvilcis motobotas, jo kājas bieži ieslīd starp akmeņiem. Pēcpusdienā beidzot satiekam zvejniekus, kuri paskaidro, ka esam nomaldījušies, bet dod cerību, ka izbrauksim. Kaut kur, mežatundras vidū uzduramies uz pamesta lidlauka un atkal nomaldamies. Beidzot Jānis liek lietā savas zināšanas darbā ar GPRS, un, uz kartes atraduši savu atrašanās vietu, pēc stundas laimīgi izbraucam uz asfalta ceļa, pa kuru tiekam līdz Apatītiem. Apatītos satiekam vietējo tūrisma firma vadītāju Mariju, kura stundas laikā apber mūs ar milzīgu informācijas daudzumu par Kolas pussalu, neļaujot iespraust ne vārda. No visiem viņas stāstiem mēs arī saprotam, ka divas nedēļas Kolas pussalai nav nekāds laika sprīdis – te ir jābrauc vismaz uz mēnesi. Nakšņojam pie Naģeždas kempingā. Ārā ir +7° un atkal sākas lietus.

Šodien nobraukti 200 km.

5. jūnijs / Kandalakša – Medvežegorska

No rīta pārbaudījumi turpinās – ir atkal vējš, lietus un aukstums, ārā +7°C. Mocim parādās problēmas – degviela nepārlīst no vienas benzīna bākas uz otru. Laikam problēmas ar gaisu. Toties sazvanām Medvežjegorskas kempingu, mūs tur jau gaida kā mīļākos radus. Visu dienu nocīnījušies ar mazpatīkamiem laikapstākļiem, 18:30 iebraucam Medvežegorskā, kur laiks ir negaidīti labs. Šeit mūs jau sagaida Sergejs, ātri mūs iesēdina laivā un ved uz copi Oņegas ezerā. It kā uz lašiem. Pie sevis nodomāju, ka gan jau nav tur nekādu lašu, bet var jau paākstīties, veldzējoties un sūcot aliņus. Tieši tā tas turpinās līdz brīdim, kad aptuveni pēc laivā pavadītās stundas Jānim pieķeras reāls lasis - 3,7 kg. Fantastika! Mums tas tomēr izdevās! Līdz vieniem naktī ar Sergeju, kas ir izrādījies kolosāls cilvēks, apmazgājam lasi un pļāpājam.

Šodien nobraukti 540 km.

6. jūnijs / Medvežegorska – Novgoroda

Nobraukti līdz šim smagākie 670 kilometri ar lietu, ziemeļu vēju un gaisa temperatūru + 7-8°C. Vakarā mums abiem ar Jāni ir galīgi no braukšanas dullas galvas. Savukārt abiem močiem brīžiem gļuko dzinēji, laikam nestrādā visi cilindri.

Šodien nobraukti 670 km.

7.jūnijs / Novgoroda - Rīga

No rīta atverot acis, pirmais ir skats ārā pa logu. Kādus pārbaudījumus lielais būs mums sagatavojis posmā līdz Rīgai? Par kapeiku cerīgāk - ārā ir +9° un vējš dzenā tumšus mākoņus. Tomēr spītējot laika apstākļiem, nolemjam pat nevilkt „prežus”, tā mēs esam sākuši dēvēt lietus tērpus. Brokastīs jāgaida rindā, kamēr katram gatavo ēdienu, bet, uzmetot aci uz tiem, kuriem ēdiens tiek atnests pirms mums, dodamies ceļā neēduši. Šoreiz braucam Lug virzienā. Izrādās, ka tā ir ātrāk, lai arī kilometros nedaudz vairāk. Ap pulksten 15 esam jau pie robežas, kas sagaida mūs ar sauli un „razvodiem” no krievu robežsargu puses. Bizness ir sekojošs: pie pasu pārbaudes ierodas imigrācijas nodaļas priekšnieks un paziņo, ka esam pārkāpuši reģistrācijas kārtību, kāda ir noteikta Krievijā. Proti, neesam veikuši reģistrāciju noteiktajā pilsētā un viesnīcā, kā arī mums pasēs nav ielikts pareizās formas zīmogi, un līdz ar to būs jāsastāda protokols. Pirmo reizi sods būs 2000 rubļu (apmēram 60 Ls) un brīdinājums. Pie nākamā pārkāpuma - aizliegums iebraukt Krievijā uz 5 gadiem. Nelīdz ne stāsti par Austrāliju, ne par grūto bērnību, jo puisim acis jau iedegušās pēc vieglās peļņas. Mums, kā īpaši foršiem džekiem, tiek izdarīts izņēmums un par 50 EUR netiekam ievadīti datorā, bet ar labākā vēlējumiem tiekam pavadīti pie igauņiem.

Latvijā pienenes jau noziedējušas, bet pie Alūksnes sajūtamies galīgi kā subtropos. Ap sešiem vakarā ieripojam pie Jāņa pagalmā. Kameras priekšā veicam ceļojuma kopsavilkumu, un esam gatavi atgriezties laicīgajā dzīvē.

Šodien nobraukti 580 km.

Atpakaļ