Jānis Kļaviņš
Kamuflētā apģērbā un ar cigareti zobos, vislabāk Jānis jūtas jautrā kompānijā ar bardu mūziku un melno tēju. Un, protams, viņš vienmēr ir gatavs doties ceļā piecu minūšu laikā.
"Tas bija 1993 gadā, kārtējais brauciens uz Eiropu, motokrosa sacensībām. Kā jau tajos laikos, ar valūtu bija švaki, tāpēc viss nepieciešamais bija jāņem līdzi. Autobusiņš bija aprīkots ar lielajām bākām, tā, lai ārzemēs nebūtu jāpildās un, protams, paņemti pārtikas krājumi divām nedēļām no mammas pagraba. Šajā reizē braucu kopā ar vēl vienu sportistu un diviem mūsu draugiem, kas palīdzēja, kā mehāniķi. Maršruts veda caur Poliju, un, kā zināms, tajos laikos uz lielceļiem saimniekoja krievu mafija, kas ļoti bieži uzglūnēja auto pārdzinējiem un ceļotāju autobusiem. Tāpēc nolēmām paņemt līdzi Makarova pistoli – tā, lai drošāk, ja nu kas. Busiņš bija pielādēts līdz pašai augšai, tāpēc uztraukties, ka muitnieki atradīs ieroci, nevajadzēja un, protams, arī jaunības dullums darīja savu. Tā veiksmīgi ceļojām caur Eiropu līdz pienāca kārtējais vakars un bija jāmeklē piemērota nakšņošanas vieta. Noguruši no braukšanas, ap pulkstens trijiem naktī atradām nelielu laukumiņu kādā tumšā Čehijas ciematiņā. Gulējām, kā pierasts, busā, kamēr no rīta mūs pārsteidza nepacietīga klauvēšana pie stikla. Kā izrādījās, vietējais policists mūs centās pamodināt jau veselu stundu. Iemesls tam bija mūsu izvēlētais laukumiņš. Mēs bijā ļoti pārsteigti ieraudzīt Ļeņina pieminekli aptuveni 20 metru attālumā no mūsu autobusa. Saruna risinājās kādu pusstundu pie busiņa priekšējām durvīm, kamēr lauzītā krievu valodā policists mēģināja mums ieskaidrot, ka vajadzētu samaksāt 10 vācu markas par šo visai nopietno pārkāpumu. Tas mums šķita pārāk daudz, tāpēc kaulējāmies līdz brīdim, kad viņš ieraudzīja pistoli blakus priekšējam sēdeklim. Sākumā viņš domāja, ka tā ir spēļu, taču liels bija viņa pārsteigums, kad, pārvelkot aizslēgu, no stobra izlēca īsta lode. Viņa nobālēja, taču mēs veikli iegrūdām viņam nopelnītās 10 vācu markas un ātri vien aizlasījāmies prom."
Ikdienā Jānis ir raidījuma „Uz meža takas” veidotājs un avīzes” Jakts” redaktors. Neatņemama viņa dzīves sastāvdaļa ir piedalīšanās dažādās ekspedīcijās un to organizēšana, lielākās - "Lejup pa Jukonas upi" un "Usurija 2005". Lai arī Jānim ir pamatīga ekspedīciju pieredze, viņš atzīstas, ka neviena no līdzšinējām nav bijusi tika apjomīga kā Rīga – Melburna, un, akut gan šķiršanās no ģimenes ir grūta, taču tas emocionālais dzīves piepildījums, kas valda pēc atkal satikšanās ir tā vērts - parādās pilnīgi cita dzīves vēsma, un attiecības iegūst jaunu kvalitāti. Jānis saka, ka, ja būtu jāizvēlas cits ceļa veikšanas veids, viņš uz Melburnu dotos zirga mugurā vai ar kājām.