Tatarstāna
Tatarstāna atrodas pašā Krievijas vidū, vietā, kur Eiropas lielākā upe Volga saplūst ar savu lielāko pieteku Kamu. Šķērsojot Krievijas Federāciju, mūsu ekspedīcija apciemos vairākas senas pilsētas, kas, atrodoties Krievijas teritorijā, pārstāv pavisam citas kultūras. No tām pirmā, Tatarstānas republikas galvaspilsēta Kazaņa, ir arī viena no pilsētām, ar ko lepojas lielākā valsts pasaulē. Tajā pat laikā Tatarstāna ir noteikti savdabīgas un viegli atpazīstamas tautas iemiesojums.
Kaut gan mūsdienu Kazaņas tatāri šajā teritorijā ir dzīvojuši krietni pirms Čingizhana iebrukuma Ziemeļkaukāza teritorijā 13. gadsimtā, kad Kazaņas haniste izvirzījās citu Zelta Ordas feodālo valstu priekšgalā, krievi ir attiecinājuši nosaukumu „tatāri” uz visiem Zelta Ordas – valdošās feodālās valsts - iemītniekiem, kaut gan tajā ietilpa arī Sibīrijas, Uzbekijas, Astrahaņas, Krimas un Kazahu hanistes. 15. gadsimtā veidojusies Lielā Orda, šoreiz jau īsti tatāru valsts, ko vēlāk sagrāva Krima, un kas 1552. gadā tika pievienota Krievijai, kuras sastāvā paliek vēl līdz šai dienai. Šī piederība ir ieviesusi arī gandrīz absurdas izmaiņas tatāru valodā – tagad šeit, tāpat kā citās tjurkvalodīgajās Krievijas Federācijas republikās, tiek runāts par kirilicas obligāto, bet nepavisam ne valodai atbilstošo izmantošanu rakstībā.
Bieži vien tautiskā virtuve ir tautas vēstures labākais spogulis. Tatāru virtuves tradīcijās noteikti atspoguļojas visas valsts vēsture – atšķirībā no, piemēram, Centrālāzijas klejotājtautām, tatāri ir labprātāk apdzīvojuši noteiktas teritorijas, kur varēja nodarboties ar lopkopību un lauksaimniecību, bet citas tautas ir gājušas pāri šai teritorijai, atstājot savu paražu pēdas - no tjurku tautām, kas 13. gadsimtā sirojušas vēl toreizējā Volgas Bulgārijā, šeit ir ienācis katiks un kabartma; no uzbeku virtuves – plovs un halva, no ķīniešu – pelmeņi un tēja, bet paši tatāri gan ir sasnieguši augstāko meistarību cepšanā.
Kazaņa, kas tatāru valodā nozīmē „katls”, ir pārdalīta divās daļās ar tīri ģeogrāfisku līniju – Bulakas kanālu un trīs ezeru – Tālā, Vidējā un Tuvā Kabāna - virkni. Šis nodalījums jau vēsturiski ir licis šajā katlā katrai kultūrai vārīties savā nodabā, kā rezultātā izveidojās divas ļoti dažādas teritorijas – tatāru Lejaspilsēta un krievu Augšpilsēta, rotāta ar autentiski krievisku cietoksni Kremli, kas iekļauts arī UNESCO Pasaules Mantojuma sarakstā. Arī Kazaņas 1,1 miljona iedzīvotāju sastāvs ir tikpat proporcionāls – 51% dzīvojošo šeit ir tatāri, bet 41% - krievi. Tas ir veidojis arī reliģiju pamatsastāvu – neskaitot mazākas reliģiozās konfesijas, šeit dominē pareizticīgie un musulmaņi. Tādēļ šeit tiek svinēti ne tikai Rietumu civilizācijā un Krievijā vispārpieņemtie svētki, bet arī Nauriz – musulmaņu jaunais gads un Sabantujs – tradicionālie ražas novākšanas svētki, no kuriem, izrādās, ir cēlies mūsdienu krievu slengā lietojamais vārdiņš.
Neraksturīgi lielajām pilsētām, Kazaņa praktiski nav paplašinājusi savas robežas pēdējās simtgades laikā, tādejādi nosargājot savas vēsturiskās vērtības. Un pilsētas vēsture ir gara - pagajušgad Kazaņa svinēja savu 1000 gadu jubileju, kas noritēja atbilstoši multinacionālā kultūras centra līmenim. Par godu jubilejai pilsētā tika atvērti vairāki jauni kultūras un izklaides objekti – Ledus halle, Starptautiskais jāšanas sporta komplekss, Ermitāžas filiāle, Kazaņas tūkstošgades parks un muzejs un ilgi gaidītais pilsētas metro.
Elizabete Neimiševa speciāli enduroadventure.lv
Fotogrāfijas no http://virtualtourist.com