Mongolija
"Mongolijā dominē Mahajanas budisms un šamanisms, kā arī 4% iedzīvotāju ir musulmaņi. Iespējams tādēļ mēs uzskatām, ka Mongolija ir meditācijas un patiesas garīgās iedvesmas zeme. Uz pasaules vairs nav palicis daudz zemju, kas būtu saglabājušas savu dabiskumu un dabas skaistumu tikpat lielā mērā kā Mongolija. Mūsdienu civilizācijas troksnis nav skāris plašos stepju apgabalus un kalnu grēdu virsotnes, bet mežonīgo dzīvnieku bari joprojām nepazīst medību džipu motoru skaņu.” (Andis Pikāns)
Mongolijā ceļotāji nonāks no Kalnu Altaja puses, un pirmo brauciena daļu pa Mongolijas plašajiem, vietām ar akmeņiem piemētātiem, vienmēr ar kalniem fonā, tukšumiem mūsu ceļotāji veiks pa Mongolijas Altaja un Gobi Altaja teritoriju, bet turpmākais maršruts solās būt vēl izaicinājumiem bagātāks un smagāks, jo kalnu rajonu grūti izbraucamos ceļus nomainīs svelmainā tuksneša teritorija, kas būs jāpārvar līdz pat Ķīnas robežai, braucot cauri Dienvidgobi un Austrumgobi aimakiem (mongoļu apgabalu pašnosaukums).
Mongolija ir mežonīga ne tikai asociācijās – atceroties vēsturi un ģeogrāfiju, nāk prātā mežonīgie kareivi, kamieļu virknes un zirgu bari, tuksneši un smilšu vētras, jurtas un budistu tempļi – Mongolija tāda ir vēl šobaltdien, ar visiem nepieciešamajiem atribūtiem. Jau stāstot par citām valstīm, kuras apdzīvo nomadu ciltis, atkārtojās vārdi Čingizhans, haniste, Zelta Orda, bet Mongolija ir tā valsts, stāstot par kuru šos jēdzienus izlaist nevar, jo šeit ir to pirmsākumi. Tieši tagadējās Mongolijas teritorijā dzīvoja cilts, kurai izdevās pakļaut Āziju un Austrumeiropu, tieši šeit Onon upes krastos 1162. gadā piedzima Temudžīns jeb Čingizhans, iekarotājs un imperators, bet 1227. gadā Urgun upes augštecē viņš tika apglabāts. ,,Pa ceļam uz Temudžīna pēdējo atdusas vietu, visas dzīvās būtnes - cilvēki, dzīvnieki, putni - tika nogalinātas, lai ziņa par varenā imperatora nāvi un atdusas vietu netiktu izpausta,” – tā par pasaules iekarotāja pēdējo ceļu raksta Zelta Dinastijas grāmata. 13. gadsimtā, savos ziedu laikos, zem Čingizhana valdības, Mongolijas impērijas robežas sniedzās no Melnās jūras līdz pat Klusajam okeānam, un tā ir lielākā impērija jebkad bijusi pasaulē.
Tomēr, tāpat kā visas impērijas, tā izjuka iekšējo nemieru un, tāpēc, nespējas koncentrēties uz pašas robežām dēļ. Jau pamatīgi novājinātai ar nekārtībām tajā teritorijā, ko tā savulaik atkaroja no Ķīnas, vēlāk, atrodoties starp Ķīnu un Krieviju, Mongolijai ir nācies piespiedu kārtā sekot to valdīšanas paraugiem. Pēc 1917. gada, tāpat kā abās kaimiņu impērijās, Mongolijā arī plauka komunisms. Pēc milzīgām represijām, visvairāk vērstām pret reliģiskām autoritātēm, pēc pilnīgas režīma pārmaiņas un nepareizas ekonomiskās politikas, ko pastiprināja skarbie ziemas apstākļi, arī pēc Padomju varas krišanas, Mongolija vairs nevarēja atgriezties normālā stāvoklī. Arī šobrīd dzīves līmenis šeit ir ļoti zems.
Atšķirībā no citiem nomadu cilšu pēctečiem, par kuriem jau tika stāstīts un kas tagad ir gandrīz pilnībā urbanizējušies, Mongolijā šis dzīvesveids ir vēl aizvien aktuāls. Lopi – kazas, aitas, kamieļi – ganās ne tikai milzīgajās pļavās, bet arī Gobi tuksnesī, kas nav tomēr nav tik tuksnešains, lai tie neatrastu sev barību. Tā kā lielas iedzīvotāju daļas iztikas avots ir lopkopība, tie pārvietojas aiz saviem lopiem pa plašām ganībām, naktis pavadot baltās vilnas teltīs, kurās interjera un sadzīves priekšmetu izvietošanas paražas bieži vien tiek ievērotas striktāk nekā mājās – svarīgs ir gan ieejas novietojums, gan reliģisko objektu atrašanās, gan ģimenei svarīgu lietu un ģimenes vecākā vieta pie pavarda. Tradīcijās Mongolijā vispār tiek stingri ievērotas un nodotas no paaudzes paaudzē. Šeit ir saglabājusies arī unikālie senie huumi šamāņu dziedājumi – speciālā vokālā tehnika, kad viens cilvēks spēj izdziedāt vairākas melodijas vienlaicīgi.
Protams, Mongolijai ir raksturīgs ne tikai slikts ekonomisks stāvoklis un vēl joprojām aktuālās senču tradīcijas, bet arī praktiski neskarta daba un milzīga bioloģiskā daudzveidība. Daudzviet ir izvietoti nacionālie parki, tai skaitā ap Har Us Nuur ezeru, kuram garām ir paredzēts pabraukt arī mūsu ekspedīcijai. Šis ir viens no Mongolijas pastāvīgajiem ezeriem, bet ir arī daudz īslaicīgu ezeru, kas rodas lietus periodā. Pļavās ap ezeriem ligzdo retas putnu sugas, bet paši ezeri ir pilni ar milzīgām zivīm arī tāda iemesla dēļ, ka mongoļi ar zvejniecību un pat makšķerēšanu nenodarbojas, labprātāk izvēloties jau mums pazīstamo gaļas un skābpiena produktu ieguvi.
No mūsdienu Mongolijas ģeogrāfijas viedokļa, ekspedīcijas nozīmīgākais posms būs Gobi kalnu grēdas un Gobi tuksneša pārvarēšana. Gobi tuksnesis ir viens no lielākajiem pasaulē – ar savu pusotra miljona kvadrātkilometru platību tā līdzinās Aļaskas teritorijai. „Gobi” mongoļu valodā nozīmē ,,bezūdens neauglīga vieta”, un tieši šeit vairāk nekā 1600 km garajā distancē notiks mērīšanās spēkiem starp diviem vīriem un diviem motocikliem vienā pusē un dabu otrajā. Neviens cits uzdevums visas ekspedīcijas garumā nevar salīdzināties ar šo sīvo izturības pārbaudi.
Gobi tuksnesis stipri atšķiras no citiem pasaules tuksnešiem: tam ir citāda ainava – tā ir drīzāk tuksnešu ķēde: vietām smilšu, vietām mālu, vietām akmens tuksnesis. Fauna šeit ir tuksnesim neraksturīgi dzīva un daudzveidīga, tās skaitā ir daudzas endēmiskas sugas, tādas kā arharu auni, džeirani un Gobi lāči. Ap tuksnesi arī klīst mistiskās baumas: tas esot gan civilizācijas centrs, visu rasu garīgo centru avots un slepenā pasaules valdnieku valsts, gan Baltās salas, kas ir paglābusies pēc senās civilizācijas bojāejas, un pazemes valsts Agartijas, kur pēc mongoļu budistu mitoloģijas dzīvojot senie svētie, kas arī ir tie īstie pasaules valdnieki, atrašanās vieta. 500. gadā pirms Kristus dzimšanas kāds ķīniešu ceļotājs par Gobi tuksnesi rakstīja kā par vietu, kur ,,...ir pilns ar dēmoniem un karstiem vējiem, no to uzbrukumiem iet bojā cilvēki un dzīvnieki un vienīgais orientieris šai peklē ir šo cilvēku un dzīvnieku kauli.” Citi ceļotāji Gobi tuksnesi apraksta arī romantiskos toņos, īpaši atzīmējot Gobi satriecošos saulrietus un zvaigžņoto debess jumu naktī.
Tomēr, arī tuksnesis nav cilvēka neatklāts – pēdējos gados tā apmeklētāju skaits – gan zinātnieku, gan tūristu - arvien pieaug. Rudenī gan tuksneša klimats paliek īpaši nepatīkams – pūš spēcīgi vēji, naktīs ir iespējamas salnas, bet kalnu pārejās – sniegs. Iespējams, Ziemeļķīnas klimats šajā laikā arī nav no patīkamākajiem, tomēr, dažādības pēc, Pekina var piedāvāt kādu viesnīcu un cilvēka klātbūtni, pat brīžiem pārmērīgu. Šī arī ir nākamā pietura mūsu motociklistiem, ja vien ekspedīcijai izdosies pārvarēt uz robežas gaidāmās grūtības.
Elizabete Neimiševa speciāli enduroadventure.lv
Fotogrāfijas no http://www.mongoliatrekking.com