Laosa
Laosa – baltā saulessarga un miljona ziloņu valsts (šādi ir tulkojams Laosas senais nosaukums Lan Sang) - ir vismazāk attīstīta un, tātad, vismazāk ar tūrismu saslimusī un vismazāk ar cilvēka darbību sabojātā no trīs bijušajām Franču Indoķīnas kolonijām – Vjetnamas, Kambodžas un Laosas.
Arī šobrīd attiecībā uz šim trim valstīm tiek lietots nosaukums Indoķīna, bet tas vairs nenozīmē šo teritoriju vienotību, bet drīzāk izplūdušu robežu starp indiešu cilšu pēctečiem un Ķīnas civilizāciju. Laosas mazais iedzīvotāju skaits ir pavisam neraksturīga parādība Dienvidāzijas valstīs – šeit dzīvo tikai 6 miljoni cilvēku (salīdzinājumam, Taizemē uz divreiz lielākas teritorijas dzīvo 64 miljoni). Pa lielai daļai tās ir Vjetnamas kara sekas – daudzi tika nogalināti ar amerikāņu bumbām; daļēji pie vainas ir arī emigrācija - no 1975. gada Laosa ir sociālistiskā republika, kas tika pasludināta ar lielu PSRS un Vjetnamas atbalstu, un tagad liela daļa iedzīvotāju darba un pārtikas trūkuma dēļ izvēlas to atstāt par labu ASV vai kādai no attīstītākajām Āzijas valstīm.
Būdami mazāk civilizēti nekā Rietumu pasaules iemītnieki, Laosas iedzīvotāji dzīvo pilnīgā saskaņā ar savu reliģisko pievēršanos. Galvenā Laosas reliģija ir budisms, kura principi ir vienkāršība, atteikšanās un iecietība, un, iespējams, tieši no šis budisma galvenās domas - nedzīties pēc komforta jeb mantas, bet piekopt garīgo attīstību - lielā mērā arī izriet pieticība laosiešu sadzīvē un līdz ar to valsts ekonomikā kopumā. Citas populārās reliģijas ir sociālistiskās varas aizliegtie pagānu kulti, ko tomēr piekopj kalnos komūnās dzīvojošie iezemieši. Tiem kopīgs ir viss ciemata īpašums. Piemēram, nokaujot cūku, kuras gaļa nav paredzēta glabāšanai karstā mitrā Laosas dabas vidē, aiz tehnisko glabāšanas ierīču neesamības, cūku sadala visu ciemata iedzīvotāju starpā. Tomēr, katra dzīvnieka, koka vai dabas veidojuma gars pieprasa garīgu atlīdzību vai vienkārši pielūgsmi, kas arī ir ciemata šamaņu darbs. Reti kur pasaulē ir palikušas vietas, kur šis ir ikdienas rituāls, nevis uz publiku vērsta performance. Savā iepriekšējā ceļojumā uz Laosu, Andim Pikānam ir paveicies pilnīgi nejaušā kārtā kļūt par liecinieku šādai parādībai. Cita savā ziņā unikāla reliģija ir no amerikāņu kara laika nācis visai šarlatānisks kristietības paveids, kas sludina, ka Jēzus nāks ar džipu, kareivja formā tērpies.
Visblīvāk valsts ir apdzīvota upju ielejās, un dažas nelielas ciltis dzīvo kalnos. 80% iedzīvotāju šeit ir nodarbināti lauksaimniecībā, no kuras lielu daļu aizņem rīsu audzēšana, tāpēc rīsi ar dažādām piedevām – gaļu, zivīm, dārzeņiem šeit ir praktiski populārākais ēdiens. Tāpat kā visur Āzijā, šeit praktiski nelieto sāli, bet lieto daudz garšvielu – čili, ingveru, piparmētras, ķiplokus, kokosriekstu. Cits augs, kas šeit kotējas un ir plašs ienākumu avots ir opijs. Zemes, ko nav iespējams izmantot lauksaimniecībā - un tādas ir apmēram divas trešdaļas no valsts teritorijas - ir klātas ar musonu mežiem, no kuriem 50% ir pirmatnēji. Protams, kā jau visus zemeslodes mežus, īpaši jau šajā pasaules daļā, tos apdraud izciršana – gan vietējo ciematnieku vajadzībām, gan kokrūpniecībai. Šeit gan, neskatoties uz amerikāņu bombardējumiem, ir arī vistīrākā ekoloģiskā vide Indoķīnas pussalā.
Jau pēc Gobi tuksneša uzstādītiem pārbaudījumiem un Ķīnas ceļu grūtībām, Laosa kļūs par kārtējo uzdevumu gan mūsu ceļotājiem, gan viņu motocikliem. Kā lēš CIA dati, ceļa tīkli Laosā sastāda tikai apmēram 32 tūkstošus kilometru, turklāt tikai 4 tūkstoši no tiem ir asfaltēti. Pārējie ir bieži vien grūti izbraucami, bet mitrajā sezonā, kuras laikā valsti apmeklēs mūsu ekspedīcija, tie tiek izskaloti un kļūst gandrīz pavisam nelietojami pat kājāmgājējiem. Tomēr, mūsu komandai, kas nemeklē vieglākos ceļus, šādi šķēršļi kļūs par cienīgu izaicinājumu.
Elizabete Neimiševa speciāli enduroadventure.lv