Ķīna
Ķīna ir valsts-sieviete, kam nav tieksmes karot, ceļot un atklāt, kam ir ērti un omulīgi savā labiekārtotā un pazīstamā mājoklī. Ķīna dzīvo pēc saviem likumiem, neatskatās uz citām civilizācijām un nemēģina sasniegt cita parauga labklājību. Ķīna nerēķinās ar apkārtējās pasaules steigu, bet attīstās lēnā garā, atbilstoši savām tradīcijām un ieskatiem. Ķīnai ir savs ceļš, un tas ir vērsts uz nemirstības un nevainojamības sasniegšanu.
Šim nemirstības un nevainojamības sasniegšanas procesam jau līdz šim brīdim ir bijusi gara vēsture, sākot ar laikiem, kad aptuveni vienā laikmetā ar Ēģipti, Indiju un Mezopotamiju lika par sevi zināt arī pirmie ķīnieši. Katrs Ķīnas vēstures posms iezīmējas ar kādas dinastijas valdīšanas periodu, pirmā no tām ir Sja (21.– 16. gadsimts p.m.ē.) un pēdējā - Cin (17.-18. gs.), bet starpā atrodas vēl 17 laikmeti un 32 citu dinastiju valdīšanas periodi. Dinastiju konkurences, cīņu un karu laikos līdzsvara rašanai ir plaukusi Austrumu filozofija, kas droši atsver Eiropas civilizācijai pretējo svaru kausu. Šīs filozofijas spilgtākais pārstāvis ir Konfūcijs, kas ir radījis vienu no lielākajām Ķīnas reliģiskām kustībām. Paralēli un līdzvērtīgi tai, pastāv daoistu un budistu kustības, un šeit visas trīs lieliski sadzīvo savā starpā. Dažādi valdnieki nomainījās uz troņa līdz pat Mao atnākšanai pie varas 1949. gadā, kad sākas pavisam jauns posms Ķīnas politikā. Kopējot PSRS politiku, Mao pasludināja Ķīnu par Tautas Republiku un sāka būvēt komunismu. Arī šobrīd Ķīna ir sociālistiskā tautas republika un, saglabājot izdevīgās ekonomiskās pozīcijas (galvenokārt, pamatotas ģeogrāfiski un demogrāfiski), tā viegli izvirzās ietekmīgāko valstu starpā.
Valsts nosaukums Ķīna (China, Xina) tika portugāliešu atvests no Indijas, kur savukārt tas atnācis no Indoķīnas. Citu variantu Kitaj (Hotaj) uz Rietumeiropu 13. gadsimtā bija atvedis slavens Āzijas ceļotājs un pētnieks no Venēcijas Marko Polo, un tas sakņojas kidaņi - tautas, kas valdīja Ziemeļķīnā - nosaukumā.
Ķīniešu virtuve ir visplašākā pasaulē, ķīnieši ēd visu - no kāpostiem līdz bambusiem, no rīsiem līdz nūdelēm, no cūkgaļas līdz putniem, no čūskām līdz kukaiņiem, gan izvairoties no sāls un cukura, bet toties pārberot to ar lielu daudzumu citu garšvielu, starp kurām īpašā cieņā ir soja. Ēd visu, izņemot piena produktus, tieši tāpēc, ka tos ķīnieši uzskata par rupjo nomadu ēdienu. Nomadu ciltis no ziemeļiem jeb mongoļi ir Ķīnas lielākais vēsturiskais ienaidnieks - tas, kas vienmēr ir traucējis Ķīnas pašpietiekamo mieru. Tie ir galvenokārt „vainīgi” arī pie 6350 kilometru garā Lielā Ķīnas Mūra rašanās. Tas tika būvēts 3. gadsimtā p.m.ē. ar nolūku pasargāt ziemeļu provinču iedzīvotājus no „klejošanas vīrusa” un saplūšanas ar barbariem. Ķīnieši nekad nav ticējuši klejošanai un nav sapratuši šādu dzīvesveidu, paši viņi labprātāk izvēlējās neatstāt savu valsti. Tomēr, daudzi pēdējā laikā ir emigrējuši gan uz tuvējām teritorijām, gan uz attīstītajām valstīm, sekojot savu personīgo mērķu īstenošanai. Tomēr, tie ir vairāk jauni ķīnieši, kuriem arī savā valstī nav īpašas teikšanas – šeit cilvēks skaitās nobriedis ne agrāk par 60 gadiem (pie valsts vadīšanas Ķīnas līderi bieži tiek pat pēc 70), bet ar vecumu cilvēks kļūst konservatīvāks un iemācās cienīt senču tradīcijas. Ķīnas politiskā pieredze līdz šim to arī pierāda. Vidējs dzīves ilgums šeit ir 73 gadi.
Ceļā līdz galvaspilsētai Pekinai, iespējams, ir gaidāms samērā vēss laiks. Atrodoties uz viena platuma grāda ar Uzbekistānu un Turciju, Ķīnas kontinentālais klimats un Mongolijas stepju tuvums liek sevi manīt – ziemā šeit mēdz būt nopietnas salnas, pavasari ir silti, mākoņaini un vētraini, bet vasaras - mitras un smacīgas. Vietējās pavasara smilšu vētras, starp citu, ir tipisks nepareizās dabas apsaimniekošanas piemērs. 1956. gadā Mao Czeduns nolēma iznīcināt visu Ķīnas zvirbuļu populāciju, kas noveda pie straujās siseņu, zvirbuļu galvenās barības, vairošanās. Par labāko risinājumu šai jaunajai problēmai, tika izvēlēta visas zāles, kur siseņi dzīvo, izravēšana, kā rezultātā Ķīnai sāka uzbrukt smiltis.
Mūsu ekspedīcijas ceļš iekļauj sevī vairākas lielas Ķīnas pilsētas – Pekinu, Taņdziņu, Siaņu, Čuņčinu un Kuņminu. Pekina, kā zināms ir Ķīnas galvaspilsēta un līdz ar to, pēc ķīniešu sapratnes, arī visas pasaules galvaspilsēta. Nosaukums Pekina latviešu valodā ir ienācis no krievu valodas, kur savukārt tas ir iezadzies no tjurku vārda „Pečejin”, kas ir nepareizi izrunātais ķīniešu galvaspilsētas nosaukums Beidzin, kas nozīmē „Ziemeļu galvaspilsēta” un kurš ir vienīgais galvaspilsētas nosaukums visur citur pasaulē, ieskaitot pašu Ķīnu. 2008. gadā šeit ir paredzēta Olimpisko spēļu norise, kas atkal ievieš uzlabojumus un jauninājumus galvaspilsēta – tiek būvēti jauni ceļi, dzelzceļi, metro līnija, bet Tjaņaņmeja laukumā milzīgs pulkstenis ar atlēta formā stilizēto hieroglifu skaita dienas, kas palikušas līdz Olimpiādei.
Tālāk latviešu motociklisti virzīsies caur Ķīnas provinci Hebei, kas atrodas ap pašu Pekinu, uz Šaņsi provinci, kas ir īstākais ķīniešu autentiskās arhitektūras muzejs; uz Šeņsi provinci ar veselu terakotā veidoto armiju tās galvaspilsētā Siaņā, kur jau pirmajā gadsimtā ir sācies Lielais Zīda Ceļš; tad uz pandas lāču patversmi - Sičuaņas provinci; un visbeidzot caur kalnaino Guičžou un ar mežiem klāto Juņnaņas provinci uz Indoķīnas pussalu.
Elizabete Neimiševa speciāli enduroadventure.lv
Fotorāfija no: http://www.dbooth.net/