Kazahstāna
Ekspedīcijas ceturtā tranzītvalsts un devītā lielākā valsts pasaulē ir karstu putekļu un zāles pikantās smaržas piepildītā Kazahstāna.
Vislielākais un visraksturīgākais, bet ne vienmēr vispamanītākais valsts piemineklis ir senā Lielā Stepe, kas Kazahstānas teritorijā atrodas ziemeļos, rajonā, ko šķērsos mūsu ekspedīcija. Lielā Stepe ne tik daudz fiziska, cik vēsturiska teritorija, kas vieno zemes, kas tiek saprastas zem mūsdienu Centrālāzijas jēdziena – bijušās Padomijas republikas - Kazahstānu, Uzbekistānu, Turkmenistānu, Tadžikistānu un Kirgizstānu, un arī teritorijas, kas šeit iekļaujas kultūrvēsturiski – Mongoliju, Austrumturciju un Sibīriju. Tomēr, arī no fiziskās ģeogrāfijas viedokļa lielāko daļu Kazahstānas teritorijas klāj stepe.
Neskatoties uz PSRS laikos veiktiem kodolizmēģinājumiem Semipalatinskas apkārtnē un stepju teritorijas uzaršanu lauksaimniecības nolūkiem, daļa no tās ir saglabājusies savā pirmatnējā izskatā. Stepe ir tā skaistā dabas zona, kur zāles līdz jostasvietai un ziedošie lauki pavasarī veido miljoniem kvadrātkilometru plašu krāsainu – zaļu, oranžu, sarkanu, zilu, dzeltenu – paklāju; kuru vasarā piepilda miljonu tarkšķošu siseņu vienveidīgā dziesma, kas skan no karstuma sabiezinātā gaisā; kurā cilvēka izkoptās oāzes pārvēršas par augļu paradīzi rudenī.
No sociālā viedokļa Kazahstāna ir arī pazīstama ar visatvērtāko attieksmi pret ienācējiem, iespējams, pateicoties savai lielajai teritorijai. Šī valsts atrodas joslā, kuras teritorijā ir satikušās Eiropa un Āzija. Tās pamatus veido Centrālāzijas nomadu tautu kultūra, ar tās tūkstošgadīgajām tradīcijām, ar kuru palīdzību tām izdevās ne tikai izdzīvot šajos apstākļos, bet arī apdzīvot milzīgas stepju teritorijas. Šī kultūra ir askētiska un stingri pieturas pie racionālisma gan dzīvesveidā – klejošana paredz visas savas mājas nēsāšanu līdzi; gan izskatā – apģērbam ir jānodrošina patvērumu no tuksneša saules stariem; gan valodā – lai aiztaupītu enerģiju, pārgājienos un karstumā tiek lietoti tikai nepieciešamie vārdi.
Daba un klejojošais dzīvesveids noteica arī Kazahstānas tradicionālo ēdienkarti, kas sastāv no ēdieniem, kas visilgāk saglabājas karstā laikā - bešbarmaka, kazi, šužuka u.c., lielākā daļa no kuriem ir gatavoti no zirga gaļas (ko mūsdienu virtuvē aizvieto ar jēra gaļu), un rūgušpiena produktiem, kas vislabāk veldzē slāpes – kumisa, šubata un airana. Eiropas kultūra savukārt ir atnesusi Kazahstānai kalnrūpniecību, lauksaimniecību, dārzkopību un zinātni. Kazahu galdu tā papildināja ar dārzeņu, augļu, zivju, jūras produktu ēdieniem un saldumiem.
Šis sajaukums ir ieviesis dažādību arī mūsdienu Kazahstānas iedzīvotājos, kuri veido te tipiski aziātisku vidi ar tirgu burzmu, sirsnīgu uzsaucienu troksni un nacionāliem tērpiem, tur - eiropeiska izskata pilsētas ar civiliedzīvotājiem džinsos, kas steidzas uz darbu.
Mūsu ekspedīcijas maršruts iet caur četrām pilsētām - Kostanaju, Astanu, Pavlodaru un Semeju (Semipalatinsku). Daudzās no Ziemeļkazahstānas pilsētām, tajā skaitā galvaspilsētā Astanā krievu un citu Eiropas tautību pārstāvji ir pārsvarā par kazahiem - Astanā pamatiedzīvotāju īpatsvars ir tikai 30%. Agrāk šī pilsēta ir saukusies par Akmolu - „balto kapu” pēc senā cietokšņa nosaukuma – līdz 1998. gadā tā tika pārdēvēta un kļuva par Kazahstānas jauno galvaspilsētu. Līdz 1950. gadiem pilsēta ir drīzāk bijusi ogļraču ciemats, līdz Kazahstānas stepes tika uzartas un upurētas lauksaimniecības, kas, protams, cēla PSRS ekonomiku, bet arī veicināja gan Arāla jūras un Balhaša ezera izžūšanu, gan stepju ekoloģisku katastrofu. Astana, bijusī Ceļinogrāda, ir šīs cietsirdīgās lauksaimniecības centrs. Šobrīd tā ir neliela pilsēta ar samērā zemu apbūvi, kas pakļauta spēcīgiem stepes vējiem.
Izrādot cieņu abu kontinenta daļu kultūrām, kazahi svin Jaunā gada atnākšanu divas reizes – pēc pasaules tradīcijām 1. janvārī un pēc Centrālāzijas tradīcijām – 22. martā.
Elizabete Neimiševa speciāli enduroadventure.lv
Fotogrāfijas no http://members.virtualtourist.com/