Kambodža
Sarežģītos, baltam cilvēkam un viņa tehnikai, bet dažreiz cilvēkam vispār, neparedzētos un nepiemērotos kalnu Laosas ceļus nomainīs līdzīgas takas, tikai šoreiz kaimiņu valstī Kambodžā, kura ir pazīstama kā visvairāk sabumbotā zeme un kā zeme, kur komunisms un sociālistiskā kopiena ir ieguvuši pilnīgi fantasmagoriskas formass.
1969. gadā amerikāņu bumbvedēji ir daudzkārtīgi uzbrukuši komunistu bāzēm Kambodžā, kas iznīcināja milzīgu daļu valsts iedzīvotāju un tādejādi ievilka to bruņotā ASV-Vjetnamas konfliktā. Komunistu bāzes šeit tiešām pastāvēja – tie bija vietējie komunisti, pazīstami zem nosaukuma „Sarkanie Khmeri” – visai divdomīga kustība, kas centās būvēt pilnīgi no ārējiem apstākļiem neatkarīgu valsti, tomēr pieņemot palīdzību no Ziemeļkorejas, Ķīnas un ieročus no ASV. Vjetnamas kara laikā tiem izdevās ieņemt Kambodžas galvaspilsētu Pnompeņu un pārdēvēt valsti par Demokrātisko Kampučiju, kur tika īstenota absurdākā iespējamā politika – tika aizliegta rakstība, pasts, reliģijas, skolas, svešvalodas, nauda, dzimstība, slimnīcas – tas viss tika nosaukts par „pagātnes paliekām”. Tā vietā tika ieviesta 18-20 stundu garā darbadiena, un visi iedzīvotāji piespiedu kārtā tika izmitināti „darba nometnēs”, kur tie tika iesaistīti valsts labklājības celšanā ar lauksaimniecības darbu palīdzību. Vēl cietsirdīgāko nekā citās komunistu valstīs represiju rezultātā tika iznīcināti apmēram no 1 līdz 3 miljoniem cilvēku, nejēdzīga ekonomika izputināja jau tā ar karu novājināto valsti un tās iedzīvotājus. 1979. gadā karš ar Vjetnamu, kas tika uzsākts, lai uzlabotu Kambodžas ievainoto ekonomiku, pielika punktu šim režīmam. Sarkano Khmeru kustība iznīka pavisam 1998. gadā pēc tā līdera nāves, bet atsevišķas vienības vēl tagad slēpjas džungļos, pelnot iztiku ar kontrabandu un sirošanu.
Vēstures sekas ir manāmas vēl šobaltdien – daudzās vietās Kambodžā kopumā ir saglabājušies apmēram 8 miljoni ASV mīnu, kas padara jebkādu ceļošanu šeit īpaši bīstamu. Tās tiek iznīcinātas, bet lielākoties populārākajos tūrisma reģionos. Savu nelāgo pagātni valsts arī zināmā mērā izmanto kā tūristu piesaistīšanas objektu, izveidojot genocīda muzeju ar saglabātiem daudzajiem upuru galvaskausiem.
Šobrīd Kambodžas iedzīvotāju sastāvu lielākoties veido khmeri (95%), bet kalnu ciltis, ar ko ir ieplānojuši tikties mūsu ekspedīcijas dalībnieki sastāda apmēram 1%, kas tomēr ir ap 12 tūkstošiem cilvēku. Šiem cilvēkiem, kas lasa augļus, riekstus un rīsus un dodas uz apdzīvotām vietām tikai, lai tos notirgotu, nav ne mazākās jausmas par komunismu, kristietību un kapitālismu, par visām lielām bēdām, kas nāk no lielās domāšanas. Pārējie iedzīvotāji mitinās lielākajās pilsētās, kur plaukst tūrisms un, tātad, tirdzniecība, krāpšana un ubagošana, un Mekongas ielejas rajonā, kur tie nodarbojas ar lauksaimniecību. Khmeri bieži dzīvo mājās uz pāļiem gar Mekongas krastiem, kur zvejo un medī. Šādi viņi ir dzīvojuši arī 1000. gadā p.m.ē. Kambodžā populārākais ēdiens jau vēsturiski ir visvieglāk iegūstāmie rīsi un zivis. Tāpat kā Ēģipte par savu auglību ir pateicīga Nīlai, tāpat Kambodža ir pateicīga Mekongai. Šī upe kādreiz ir piepildījusi nišu, kas radīja līci pie Dienvidķīnas jūras, ar bagātīgiem aluviālajiem nogulumiem. Daļa no atkāpušās jūras ūdens ir palikusi ar zivīm un dzīvajiem organismiem pārpildītajā Tonle Sap jeb Lielā ezera tilpnē. Ezera platība atkarībā no gada perioda mainās no 3 līdz 10 tūkstošiem kvadrātkilometriem – laikā, kad mūsu ceļotāji brauks garām, tam ir jāatrodas savā ūdens pilnības stadijā.
Šajā apgabalā Jaungada pienākšanu atzīmē jau trīs reizes – pirmajā janvārī tradicionālo, aprīļa vidū – khmeru jaungadu, bet vietējie vjetnamieši un ķīnieši to svin, pēc mums visiem pazīstamā pēc iedalījuma dzīvnieku zīmēs ar to īpatnībām un katrā zīmē dzimušo raksturiem Mēness kalendāra, janvāra beigās – februāra sākumā.
Elizabete Neimiševa speciāli enduroadventure.lv