Jukona, Aļaska
Jukonas upes posms no Circle pilsētas līdz Beringa jūrai - posms, kuru šturmēs mūsu komanda, plūst pa Aļaskas teritoriju, kuras atklāšana sākās 1741. gadā ar Beringa un Čirikova kuģu atnākšanu, un turpmākajos 126 gados tā ir piederējusi Krievijai. Periodu līdz šim notikumam mēdz saukt par aizvēsturisku, it kā nekas nekad šeit nebūtu bijis. Tomēr tā nav gluži patiesība – pirmie Aļaskas iedzīvotāji ir bijuši Sibīrijas mednieki, kas mamutu meklējumos pārcēlās pa Beringa jūras šauruma dabīgo ledus tiltu. Viņi arī kļuva par Aļaskas indiāņu priekštečiem, un tas notika vēl pirms Ledus Laikmeta sākuma, 6000 gadu pirms mūsu ēras. Bet 1867. gadā Aļaska nonāca ASV īpašumā.
Tas ir tas slavenais štats, ko par grašiem jeb, precīzāk, pa pieciem centiem par hektāru, pārdeva Krievija. Tas ir tas vientuļais štats, kas ir visretāk apdzīvots. Tas ir tas aukstais štats, kas atrodas atrautībā no citiem saviem brāļiem, tālu Ziemeļos aiz Kanādas robežas. Galu galā, tā ir tā slavenā teritorija, kas ir aprakstīta Džeka Londona piedzīvojumu grāmatās. Tas arī padara Aļasku par mītu zemi, un lielākie mīti mūsdienās ir divi.
Viens no tiem vēsta, ka šī ir tuksnešaina, garlaicīga un auksta vieta. Jā, šai teritorijai gan ir raksturīgas garas naktis un garas ziemas, kad gaisa temperatūra mēdz nokrist līdz pat -65C, bet šeit ir arī maigas, saulainas vasaras ar polāro dienu, kad saule ir augšā līdz pat 20-24 stundām diennaktī. Arī tas, ka vietējā apdzīvotība nav liela, ir taisnība: uz 1 519 000 km2, kas ir vairāk nekā 16% no ASV teritorijas, šeit dzīvo mazliet vairāk par 100 000 cilvēku. Teritorijas savrupais novietojums ir iemesls daudzām īpatnībām un neērtībām. Tā, piemēram, daudzas amerikāņu kompānijas, kas nodarbojas ar pārtikas preču piegādi, uz Aļasku tos nepiegādā, tāpēc cenas ir nesalīdzināmas ar cenām citos Amerikas štatos. Aļaskā tiek iegūts liels daudzums naftas, bet liela daļa tiek patērēta tam, lai sasildītu vietējos iedzīvotājus tumšajā un skarbajā ziemas periodā. Šajā reģionā daba atpūšas no vieglajām automašīnām, jo vietējiem apstākļiem daudz piemērotāks transports ir nelielas lidmašīnas un suņu pajūgi. Arī kalnu veidošanās procesi šeit ir vēl jauni un spēka pilni, bet, pateicoties globālai sasilšanai, kūst Aļaskas ledāji, un atbrīvojusies zeme arvien vairāk un spēcīgāk cenšas izmainīt savu izskatu, izsaucot biežas zemestrīces un vulkānu izvirdumus. Tomēr cilvēks šeit nejūtas vientuļš: daba ienāk viņu dzīvē, ja ne citādāk, tad kalnu āžu, aļņu un citu dzīvnieku izskatā, kas lieto cilvēka veidotos ceļus un citus objektus, nevienam nejautājot, jo Aļaskas cilvēki un dzīvnieki ir līdzvērtīgi iedzīvotāji.
Nevienam nav noslēpums, ka attīstīties šīs teritorijas sāka 1896. gadā līdz ar zelta atklāšanu Jukonas upes pietekā Klondaikā. Pēc šī pirmā vēstneša zelta atradnes tika atklātas viena pēc otras, un līdz ar to nāca arvien vairāk cilvēku. Tie nāca pa vienam, nāca grupās un ģimenēs cerībā uz veiksmi un bagātību, un Aļaskas skarbā daba un smags darbs zelta raktuvēs kļuva par nopietnu pārbaudījumu gan katram iebraucējam, gan pašai teritorijai. Dati stāsta, ka aptuveni 1 miljons cilvēku ieradās Klondaikā pēc zelta; ap 100 tūkstošiem devās tā meklējumos; ap 60 tūkstošiem cilvēku gāja bojā laižoties pa Jukonas upi vai atgriezās atpakaļ, bet pārējie 40 tūkstoši nonāca līdz Dousonai, bet tikai 4 tūkstoši arī atrada zeltu. Šajā periodā radās vairāk nekā 100 jaunu ciematu, tika atrasti arī citi derīgie izrakteņi – sudrabs, svins, cinks, varš, izvietotas amerikāņu armijas bāzes un izbūvēts dzelzceļš.
Tas, ka zelta šeit vairāk nav, arī ir mīts: zelts vēl joprojām tiek iegūts, kaut gan nepiederošiem tagad ir atļauts tikai vērot, bet ne piedalīties. Vismaz ne tik tiešā veidā kā Zelta Drudža laikmetā, bet par noteiktu samaksu katrs interesents var iejusties improvizētā dārgmetāla meklētāja lomā un iegūt savā īpašumā paša rokām mazgāto zeltu. Iespaidu pilnībai, zelta ieguvēju toreizējā centrā Dousonas pilsētā ir pilnībā atdzīvināta Zelta Drudža laikmeta atmosfēra.
Bet bez piedāvātiem tūrisma priekiem, Aļaska vienmēr piedāvā „pagaršot lāča gaļu”, kā Džeks Londons ir tēlaini nosaucis dabas izaicinājumu ceļotājiem, kas ir gana drosmīgi, lai cīnītos ar tās kalniem, ledājiem un upēm.
Elizabete Neimiševa speciāli enduroadventure.lv