Baškortostāna
Pametot Kazaņu, mūsu ekspedīcija šķērsos Krievijas „Akmens jostu” Urālu kalnus, kas sastāv no vairākiem posmiem – Polārajiem Urāliem, Ziemeļurāliem, Vidusurāliem un Dienvidurāliem, kuru lielāko daļu arī ieņem bieziem mežiem klātā Baškīrijas Republika.
Izvietota kalnu dažādos augstumos, tā lepojas gan ar stāvām kraujām upju ielejās, gan ar plašiem līdzenumiem starp tām, gan ar bieziem mežiem kalnu nogāzēs, gan ar ziedošām pļavām to piekājēs, gan ar milzīgām mākslīgām ūdenskrātuvēm, gan ar vecupju ezeriem, gan ar dziļām alām, gan ar tīrumiem. Bagāta ar dzelzs un krāsainām rūdām, ogli, naftu un gāzi, Baškīrija ir nozīmīgs valsts rūpniecības centrs, kas tajā pašā laikā liek lielāko pilsētu iedzīvotājiem uztraukties par ekoloģisko stāvokli republikā.
Pēc jau mums pazīstamas saistībā ar Tatarstānu Kazaņas hanistes krišanas 16. gadsimtā, Baškīrija labprātīgi pievienojās Krievijai un lūdza Ivanam Bargajam celt tai pilsētu. Kremļa cietoksnis šeit tika uzcelts 1574. gadā aiz stāviem pakalniem Agidel upes krastā un nosaukts par Ufu (kas, iespējams, nāk no sentjurku „ufak”, kas nozīmē „neliels”). Īsti par pilsētu tā kļūst 1802. gadā, kad uz šejieni tiek pārcelta Orenburgas guberņas gubernatora rezidence. Tieši tad šeit notiek arī pilsētbūvnieciskās rekonstrukcijas, tādas kā ielu, kas līdz šim haotiski veidojās ap lielākiem uz cietoksni vedošiem ceļiem, paplašināšana un paralēlā izbūve, izejot no pilsētas centra, kas toreiz atradās ap Pils Laukumu.
Statistikas cipari (pārspīlēti vai ne) liecina, ka Baškīriju vienādās proporcijās apdzīvo gan krievi, gan baškīri, gan tatāri. Abas pēdējās tautības pieder tjurku tautām, ar visām izrietošām tradīcijām, paražām un valodu. Bez minētajām tautībām, Baškīriju apdzīvo vairāk nekā simts dažādi etnosi, tāpēc bez nomadu pēctečiem šeit var sastapt pat tādu somugru tautu kā udmurti un mordovieši, kultūras izpausmes, kas visbiežāk gan ir sastopamas lokālos kultūras festivālos, nevis sadzīvē. Vairāk par miljonu šo jaukto iedzīvotāju sastāva apdzīvo autonomijas galvaspilsētu Ufu. Ikdienā lielpilsētas sarunvaloda ir krievu; baškīru valoda tiek pielīdzināta tatāru valodai kā izvēles priekšmets skolās, kaut gan tā bieži vien ir nepieciešama gan valsts amatos, gan iebraucot dziļāk valstī, kur tā ir saglabājusies gandrīz visur.
Lielā mērā Ufas attīstība 20. gadsimtā ir līdzīga Čeļabinskas vēsturei. Lielais lēciens pilsētas attīstībā notika Lielā Tēvijas kara laikā, kad arī uz Ufu tika pārceltas rūpnīcas no PSRS Eiropas daļas. Tieši tad, pēckara periodā izauga jaunā Ufa, ko vietējie bieži vien sauc par Čerņikovsku pēc vecā ciema uz Ziemeļiem no vecpilsētas, nosaukuma, ap kuru divdesmitajos gados veidojies toreiz apsveicamais rūpnieciskais komplekss. Lidojot pāri Ufai, putniem un lidmašīnu pasažieriem vajadzētu brīnīties par tās formu – būdama izvietota Ufas pussalā, tā ir izstiepta no Ziemeļiem uz Dienvidiem apmēram 50 kilometru garumā, bet pa vidu šaura pilsētas strēmele, iespiesta starp divām upēm, Ufu un Balto (Agidel), sadala pilsētu divās līdzīgās daļās. Ufas Ziemeļu daļa atstāj tipiskas sociālistiskās pilsētas iespaidu, bet Dienvidu daļa atgādina par tās senāko vēsturi.
Pametot Ufu, sāksies tiešs Urālu šķērsojums netālu no vienas no to augstākajām virsotnēm Jamantau (1649 metri). Īpatnējākā šo kalnu iezīme ir to Rietumu un Austurumu nogāžu atšķirība – ja Rietumu pusē Urāli lēzeni nokāpj un pakāpeniski pārvēršas par viļņotu līdzenumu, tad Rietumu nogāzes strauji iekrīt zemienēs. Robežā ar Rietumsibīrijas līdzenumu jeb, precīzāk, tā Išimas līdzenuma daļu, atrodas mūsu nākamais pieturas punkts – Čeļabinska.
Elizabete Neimiševa speciāli enduroadventure.lv
Fotogrāfijas no http://virtualtourist.com