Austrālija
„Lūk, Austrālija, pasaules likumu –parodija vai, labāk sakot, pļauka pārejai pasaulei!” – Grimārs, botānikas zinātnieks
1606. gadā spāņu jūrnieks Kviross aiz „Lielās portugāļu Javas” atklāja vēl vienu zemi, ko nosauca „Australia de Espiritu Santo” - „Svētā Gara Dienvidu zemi”, bet paši pirmie cilvēki atceļoja uz šejieni no Indonēzijas jau ap 48000 gadu atpakaļ. No šī atklājuma laika daudzi ceļotāji, lielākoties portugāļu un nīderlandiešu izcelsmes, apmeklēja Austrāliju, ko uzskatīja par salu, un deva tās krastiem, jūras līčiem un šaurumiem savus un savu zemju varoņu vārdus. Tā radās Karpentārija līcis, Basa šaurums, Van Dīmena līcis, Ašmora un Kartjē salas, Torresa šaurums un Naturālista rags. 1779. gadā Austrāliju apmeklēja arī bēdīgi slavenais ar savām attiecībām ar kanibāliem Džeimss Kuks un piedāvāja šo salu, ko tobrīd vēl neuzskatīja par kontinentu, kolonizēt un pārcelt uz šejieni daļu pārpildīto britu cietumu iedzīvotāju, jo no šejienes aizmukt nevarēja būt nekādas iespējas, bet vēl jo vairāk tāda fenomena dēļ, ka vietējais gaiss, kā uzskatīja angļi, īpaši labi ietekmē cilvēku. Stāstā „Kapteiņa Granta bērni” slavenais ģeogrāfs Paganels stāstīja, ka tas notiek, pateicoties unikālam gaisa sastāvam, kas ir nabadzīgs ar slāpekli un bagāts ar skābekli, un mitro vēju iztrūkumu, vietējā atmosfēra labvēlīgi iedarbojas gan uz cilvēka ķermeni, gan uz viņa prātu. Tomēr, kā pierādīja prakse, tas tā notika ne vienmēr. Pēc tam Austrālijā sāka parādīties arī pirmie brīvprātīgie emigranti, kas cerēja uz labākām zemēm un lielāku veiksmi jaunajā vietā; daļai tas lieliski izdevās, bet 1850. gadā šeit tika atklātas zelta iegulas, un Austrāliju piepildīja arvien jauni kolonisti, uz mūžīgiem laikiem izmainot iezemiešu sadzīvi un sociālo struktūru – tie tika padzīti uz Austrālijas sauso iekšpusi, kur izdzīvoja tikai nedaudzi, un vēlāk tie tika izrādīti kā zvēri zoodārzā. Pati Austrālija kļuva par Lielbritānijas dabas resursu un lauksaimniecības donoru.
Dabas resursi šeit arī ir divdomīgi – lieliski derīgo izrakteņu krājumi, labi apstākļi ielejās un līdzenumos valsts austrumu un dienvidaustrumu daļā un milzīgi sausi un tuksnešaini apgabali valsts vidū. Austrālija ir vissausākais kontinents, un viss dzīvais šeit cenšas pasargāties no saules stariem – pat eikalipti pagriež savas lapas ar malām, un līdz ar to kokiem nav ēnu. Lielākais Austrālijas ezers ir Eira sāļezers, kas sadalās vairākos ezeros, iestājoties sausuma periodam. Upēm Austrālijā nav tiltu, jo lietus laikā tiek aizskalots viss iespējamais, ieskaitot jebkādas konstrukcijas, bet sausuma periodā, kurā iekrīt arī mūsu ekspedīcijas ceļojums, ir iespējams šķērsot jebkuru upi bez tilta palīdzības. Tas viss notiek neskatoties uz milzīgu daudzumu Austrālijas pazemes ūdeņu – piekļuve tiem ir apgrūtināta dēļ to atrašanās divu kilometru dziļumā, tomēr tā ir vienīgā tikt pie kaut piliena ūdens. Šie ūdeņi ir karsti un mineralizēti. Pazemes ūdeņu krājums – Lielais Artēziskais baseins - šķērsgriezumā ir kā liela bļoda, kur, pateicoties Austrālijas reljefa ielektai formai, satek ūdeņi no austrumos un rietumos izvietotiem kalniem. Vietējie iedzīvotāji izklaidējas, taisot laivu sacensības, kurās, tā kā laivām nav kur peldēt, tās tiek nestas pa izkaltušo upju ielejām.
Šobrīd Austrālija ir iedalīta septiņās provincēs, no kurām viena ir Tasmānijas sala, bet pārējās ir stingri iedalītas britu stilā, kā ar lineālu novilktas, nerēķinoties ne ar iedzīvotāju mītnēm un ieradumiem, ne ar upju tecējumu, ne ar kalnu vai tuksnešu robežām, ne ar klimatu. Tieši tāpat tika sadalīta kolonijās arī Āfrika, kas vēlāk noveda pie vairuma etnisko un reliģisko konfliktu.
Ar to, ka šajā zemē vasara un ziema ir mainītas vietām ar Eiropu un ar to, ka šeit mīt unikālākie dzīvnieki pasaulē, 75% no kuriem nevar sastapt nekur citur, vairs nevienu nevar pārsteigt, tāpēc ar Austrālijas floru un faunu tuvāk iepazīsies mūsu komanda savā brīvā šķērsojumā, kas ritēs no Darvinas caur Bārklija plato – galveno Ziemeļaustrālijas aitkopības centru, tipisko ar savannām klāto plakankalni, pārgrieztu ar upju, kas virzās uz Karpentārija jūras līci un krīku – Austrālijas periodiski izžūstošo upju – augštecēm. Tālāk tas nomainīsies ar Makdonela kalnu grēdu ar pilnīgi sarkanām klintīm. Šajā apgabalā atrodas arī krūmāju ieskautā Alisspringsas pilsēta, kas ir vienīgā apdzīvotā vieta tūkstošu kilometru apkārtnē un pēdējā pilsēta, ko mūsu ceļotāji redzēs pirms Melburnas. Tā ir radusies kā telegrāfa ievilkšanai nepieciešamais punkts. Atrašanās tādā noslēgtībā nemaz netraucē šai Austrālijas pilsētai izglītot savu bērnus - šeit tas notiek „gaisa skolā” ar radio un TV palīdzību. Kā pēdējais pārbaudījums, kas tiks uzstādīts ceļotājiem, nāks smilšainais, karstais, spīdīgais, katru saules stariņu atspoguļojošais Simpsona jeb Arunta tuksnesis, kur temperatūra diennakts laikā mainās no +57o dienā līdz -5o naktī. Pēc visiem piedzīvojumiem aiz Lielās Ūdensšķirtnes grēdas dienvidu nogāzēm beidzot uzpūtīs jūras brīze un parādīsies Melburnas torņi – ekspedīcijas laimīgais galapunkts.
Elizabete Neimiševa speciāli enduroadventure.lv