Altaja Republika
„Katūna - laipna, zilie kalni -šķindoši. Beluha - balta. Koši ir ziedi, un nomierinoša ir zaļā zāle un ciedri. Kurš teica, ka Altajs esot ciets un nepiekāpīgs? Kuram sirds nobijās no tā skarbā spēka un skaistuma? Septiņpadsmitajā augustā redzējām Beluhu, un viss bija tik tīrs un skaņš. Taisni vai zvanu pilsēta.” (N. Rērihs «Altajs-Himalaji»)
Tur, kur senatnē ir mitis cilvēks, gadsimtiem ilgi ir krājies viņa kultūras slānis - tas, kas cilvēkam ir tikpat vitāli nepieciešams kā laba infrastruktūra vai, teiksim, domubiedri. Izcilais krievu mākslinieks, domātājs, cilvēces attīstības vēstures pētnieks un ceļotājs Nikolajs Rērihs ir īsi un kodolīgi pateica: „Ja gribat atrast visskaistāko vietu - meklējiet vissenāko”. Vienu no šādām vietām viņš bija atradis Kalnu Altajā, kur līdz pēdējām viņa dienām ir tiekusies viņa dvēsele.
Mūsu ekspedīcijas piektā šķērsojamā teritorija ir seno garu klātbūtnes pilnais zili-zaļais Altajs jeb, precīzāk, tā Altaja Republikas daļa, kas plešas ap Čujas traktu – Padomju laikā izbūvēto ceļu - lielāko, kas šķērso republiku un vienu no gleznainākajām Eirāzijas kontinentā. Maršruts iet caur garu 18.-19. gadsimtā dibināto ciematu virkni, kas veido Altaja republikas galvenos apdzīvotos punktus – Aju, Barangolu, Šebalino, Ongudalu, Jalomanu, Inju, Čibitu, Kiraju, Košagaču un Tašantu. Daži no tiem ir skitu ēras pieminekļi, citi – ģeoloģiski unikāli objekti, bet noteikti visi – bieza kultūras slāņa un ekoloģiski tīras dabas mistrojums.
Altajiešu leģendas varonis mednieks Čokul ir metis zelta gabalu savas zemes ūdens pērlē, 325 metrus dziļajā Teļeckas ezerā, un lūdzis kalnu gariem svētību savai tautai – lai ne ar zeltu tā ir bagāta, bet ar tām veltēm, ko nes Altaja zeme un meži un ūdeņi. Tas arī ir piepildījies - kalnu Altajs vēl joprojām ir rūpnieciski neapgūta teritorija, un visa vēsture ir maz ietekmējusi tās ģeogrāfiju. Šī autonomija ir nolēmusi pakļaut sevi sociāli-ekonomiskam eksperimentam un lietas labā pasludinājusi sevi par ekoloģiski-ekonomisku zonu, kā rezultātā tagad republikas teritorija ir pakļauta dabas kompleksa un vēsturisko pieminekļu saglabāšanai. Tāds svaiga gaisa konservs, kur uz stāvām, ar biezokni apaugušām klintīm vēl jaušama senā cilvēka sadzīve. Un ne tikai senā, jo garu pielūgšana Altajā vēl joprojām ir populāra – katrai sevi cienošai dzimtai ir savs gars, kas iemiesojas kādā kokā, dzīvniekā vai reljefa formā un katram lielākam solim vajadzētu tikt saskaņotam ar šo dievību. Laika gaitā gari gan ir kļuvuši pieticīgāki un par pietiekamu uzmanības un cieņas izrādīšanas zīmi uzskata drānas gabaliņu, kas šur un tur rēgojas un atsevišķiem kokiem – to atstāj katrs lūgšanu noskaitījis iezemietis.
Pateicoties ģeogrāfiskiem apstākļiem, Altajs ir Eirāzijas centrs, un tādejādi, dažādos laika periodos tas ir apvienojis dažādus etnosus un kultūras. 8.—3. gadsimtā p.m.ē. Altajā ir dzīvojuši skiti pazirikpi, tie, kas tautas daiļradē ieviesa zvēru stilu, bet ēdienkartē – kumisu (ķēves pienu) un tolkanu (ēdienu no miežu miltiem, pārlietiem ar tēju un svaigu krējumu). Divus gadsimtus vēlāk Altajs ir kļuvis par visu tjurku tautu dzimteni, kur 552. gadā senie tjurki ir radījuši savu pirmo valsti kaganatu. Šeit ir veidojusies pirmatnējā tjurku valoda. Tai rakstveidā, kas šodien ir pazīstams kā arhaisks rūnu raksts, izplatoties kaganata robežās, ir veidojusies altajiešu valodas saime, kurā ietilpst turku, gagauzu, azerbaidžāņu u.c. valodas. Šobrīd pasaulē tjurku valodās runā apmēram 95 miljoni cilvēku, no kuriem altajiešu valodā runā tikai ap 40 000 cilvēku Kalnu Altaja autonomajā apgabalā. Republiku apdzīvo 203,9 tūkstoši cilvēku, apdzīvojuma blīvums – 2,2 cilvēki uz kvadrātkilometru, urbanizācijas līmenis – 25,9%.
Gar maršruta taku nozīmēsies arī Aktru kalnu ledājs, kas atrodas Čujas upes krastos, Sibīrijas augstākais punkts Beluhas kalns (4506 m) un Altaja republikas lielākā upe Katuņa, kas seno tjurku valodā nozīmē „sieviete” un ir vairāku nacionālo leģendu tēls. Nedaudz malā no maršruta paliek republikas galvaspilsēta Gornoaltajska. Tās attālums līdz Maskavai ir 3641 km, bet līdz tuvākai dzelzceļa stacijai Bijskai – 100 km. Gornoaltajska tika dibināta 1830. gadā kā Ulalas apdzīvotā vieta, bet pilsētas statusu tā ir ieguvusi 1928. gadā. Tās senākais nosaukums ir Oirot-Tura („oirotu pilsēta”). Sakne „oirot” nāk no nacionālā varoņa Ursul-Oirota vārda, un ilgu laiku ir bijis visa etnosa nosaukums – šīs zemes pat saucās par Oirotu apgabalu līdz 1948. gadā tās tika pārdēvētas par Kalnu Altaju. Tomēr, nebūdami īpaši apmierināti ar kopējo nosaukumu „altajieši”, oiroti, altajkiži un telengīti līdz šim meklē savas tautas etniski un vēsturiski pareizo nosaukumu.
Elizabete Neimiševa speciāli enduroadventure.lv
Fotogrāfijas no http://members.virtualtourist.com