Singapūra

Civilizāciju, kas veidojušas Dienvidaustrumāzijas valstu kultūru, ceļu krustpunkts ir Singapūra – „lauvas pilsēta”. Kā vēsta malajiešu leģenda, šajā vietā Sumatras princis ir saticis lauvu, kas ir uzskatāms par labu zīmi, un šajā vietā cēlis pilsētu. Šobrīd Singapūrai kā neatkarīgai valstij ir 39 gadi, un tā ir Dievidaustrumāzijas biznesa un kultūras galvaspilsēta.

Tatarstāna

Tatarstāna atrodas pašā Krievijas vidū, vietā, kur Eiropas lielākā upe Volga saplūst ar savu lielāko pieteku Kamu. Šķērsojot Krievijas Federāciju, mūsu ekspedīcija apciemos vairākas senas pilsētas, kas, atrodoties Krievijas teritorijā, pārstāv pavisam citas kultūras. No tām pirmā, Tatarstānas republikas galvaspilsēta Kazaņa, ir arī viena no pilsētām, ar ko lepojas lielākā valsts pasaulē. Tajā pat laikā Tatarstāna ir noteikti savdabīgas un viegli atpazīstamas tautas iemiesojums.

Baškortostāna

Pametot Kazaņu, mūsu ekspedīcija šķērsos Krievijas „Akmens jostu” Urālu kalnus, kas sastāv no vairākiem posmiem – Polārajiem Urāliem, Ziemeļurāliem, Vidusurāliem un Dienvidurāliem, kuru lielāko daļu arī ieņem bieziem mežiem klātā Baškīrijas Republika.

Krievija - Čeļabinska

Pēdējā pietura pirms krāšņā ceļojuma pa jau īsti Aziātiskās kultūras pieminekļiem ir Čeļabinska, devītā lielākā Krievijas pilsēta, kuras iedzīvotāju skaits ir lielāks par 1,1 miljonu.

Kazahstāna

Ekspedīcijas ceturtā tranzītvalsts un devītā lielākā valsts pasaulē ir karstu putekļu un zāles pikantās smaržas piepildītā Kazahstāna.

Mongolija

"Mongolijā dominē Mahajanas budisms un šamanisms, kā arī 4% iedzīvotāju ir musulmaņi. Iespējams tādēļ mēs uzskatām, ka Mongolija ir meditācijas un patiesas garīgās iedvesmas zeme. Uz pasaules vairs nav palicis daudz zemju, kas būtu saglabājušas savu dabiskumu un dabas skaistumu tikpat lielā mērā kā Mongolija. Mūsdienu civilizācijas troksnis nav skāris plašos stepju apgabalus un kalnu grēdu virsotnes, bet mežonīgo dzīvnieku bari joprojām nepazīst medību džipu motoru skaņu.” (Andis Pikāns)

Laosa

Laosa – baltā saulessarga un miljona ziloņu valsts (šādi ir tulkojams Laosas senais nosaukums Lan Sang) - ir vismazāk attīstīta un, tātad, vismazāk ar tūrismu saslimusī un vismazāk ar cilvēka darbību sabojātā no trīs bijušajām Franču Indoķīnas kolonijām – Vjetnamas, Kambodžas un Laosas.

Ķīna

Ķīna ir valsts-sieviete, kam nav tieksmes karot, ceļot un atklāt, kam ir ērti un omulīgi savā labiekārtotā un pazīstamā mājoklī. Ķīna dzīvo pēc saviem likumiem, neatskatās uz citām civilizācijām un nemēģina sasniegt cita parauga labklājību. Ķīna nerēķinās ar apkārtējās pasaules steigu, bet attīstās lēnā garā, atbilstoši savām tradīcijām un ieskatiem. Ķīnai ir savs ceļš, un tas ir vērsts uz nemirstības un nevainojamības sasniegšanu.

Kambodža

Sarežģītos, baltam cilvēkam un viņa tehnikai, bet dažreiz cilvēkam vispār, neparedzētos un nepiemērotos kalnu Laosas ceļus nomainīs līdzīgas takas, tikai šoreiz kaimiņu valstī Kambodžā, kura ir pazīstama kā visvairāk sabumbotā zeme un kā zeme, kur komunisms un sociālistiskā kopiena ir ieguvuši pilnīgi fantasmagoriskas formass.

Taizeme

Tālāk mūsu ekspedīcijas ceļš ved cauri košai, karstai, mitrai Taizemei jeb, precīzāk, tai Taizemes piektdaļai, kas ir izvietota Malakas pussalā un ir klāta ar tropu klimatā tipiskajiem musonu mežiem. Tieši tāpēc, īpaši šajā gadalaikā, tā ir mitra, koša un karsta.

Malaizija

Atlikušo daļu Malakas pussalas ieņem Malaizija, un šo valsts daļu (pārējo sastāda Borneo salas daļa un vesels lērums Dienvidķīnas jūrā izmētātu sīku saliņu) apdzīvo 4/5 no kopējā iedzīvotāju skaita. Malaizija ir iesūkusi sevī visu Āzijas valstu iezīmes, tāpēc lielā mērā tā ir līdzīga gan Taizemei, gan Ķīnai, gan Indonēzijai, tomēr ar dažām pilnīgi atšķirīgām niansēm.

Indonēzija

Daudziem no bērnības sapņi par eksotiskām Dienvidaustrumu jūru valstīm asociējas ar sievietēm raibos palagos, kas kliedzošu mērkaķu pavadībā viegli nes uz galvas grozus, kur pusē cilvēka augumā ir sakrāmētas piramīdas no dažādiem augļiem. Šie palagi ir no batika – apgleznotā zīda – vai kokvilnas veidots sarongs, un tos nēsā gan vīrieši, gan sievietes. Grozā var būt ne tikai augļi, bet jebkas saimniecībā noderīgs, jo vietējās sievietes tik tiešām transportē savu nesamo uz galvas. Tomēr, ja tie ir augļi, tad tie tiešām aug tepat kokos, un tepat lēkā mērkaķi un tūkstošiem citu dzīvu radību; šeit dzīvo arī Dienvidķīnas jūras pirāti un šamaņi. Šī valsts ir Indonēzija – Klusā okeāna „puķu grozi”, kā to ir saucis Marko Polo.

Austrālija

„Lūk, Austrālija, pasaules likumu –parodija vai, labāk sakot, pļauka pārejai pasaulei!” – Grimārs, botānikas zinātnieks

Altaja Republika

„Katūna - laipna, zilie kalni -šķindoši. Beluha - balta. Koši ir ziedi, un nomierinoša ir zaļā zāle un ciedri. Kurš teica, ka Altajs esot ciets un nepiekāpīgs? Kuram sirds nobijās no tā skarbā spēka un skaistuma? Septiņpadsmitajā augustā redzējām Beluhu, un viss bija tik tīrs un skaņš. Taisni vai zvanu pilsēta.” (N. Rērihs «Altajs-Himalaji»)

Jukona, Aļaska

Jukonas upes posms no Circle pilsētas līdz Beringa jūrai - posms, kuru šturmēs mūsu komanda, plūst pa Aļaskas teritoriju, kuras atklāšana sākās 1741. gadā ar Beringa un Čirikova kuģu atnākšanu, un turpmākajos 126 gados tā ir piederējusi Krievijai. Periodu līdz šim notikumam mēdz saukt par aizvēsturisku, it kā nekas nekad šeit nebūtu bijis. Tomēr tā nav gluži patiesība – pirmie Aļaskas iedzīvotāji ir bijuši Sibīrijas mednieki, kas mamutu meklējumos pārcēlās pa Beringa jūras šauruma dabīgo ledus tiltu. Viņi arī kļuva par Aļaskas indiāņu priekštečiem, un tas notika vēl pirms Ledus Laikmeta sākuma, 6000 gadu pirms mūsu ēras. Bet 1867. gadā Aļaska nonāca ASV īpašumā.